ĪSTA BRĪVĪBA - no jebkādiem ieradumiem, dvēseles sāpēm un atkarībām!

Apmeklētāji

Šobrīd lapu skatās: 
10 viesi 
Autors Administrator | 13.04.11 |

Stostīšanās un pornogrāfija

JoeWalter

   Es neko nebiju dzirdējis par programmu “Īsta brīvība”, līdz mēs 2004. gada aprīlī pārcēlāmies no Liverpūles uz Derbiju, lai būtu tuvāk mūsu meitai un viņas ģimenei. Man tobrīd bija 56 gadi, un es jau 31 gadus biju bijis kristietis. Šo gadu laikā es biju piedzīvojis padomdošanu, iekšējo dziedināšanu un atbrīvošanu dažādiem saviem ieradumiem, dvēseles sāpēm un atkarībām, un man likās, ka mana dzīve kopumā bija normāla. Man likās, ka man ir labas attiecības ar Dievu un citiem cilvēkiem. Es savā dzīvē neredzēju nekādas neatrisinātas problēmas.

   Derbijas draudzē mēs iepazināmies ar Toniju un Valu, sadraudzējāmies ar viņiem un sākām dzirdēt kaut ko par šo programmu ar nosaukumu “Īsta brīvība”. Man tā nebija vajadzīga, un es nekad nebiju domājis, ka es tajā iesaistīšos. Es 30 gadus biju vadījis slavēšanu un tagad, pēc pārcelšanās man nebija darba, es meklēju dažādas iespējas. Kad es uzzināju, ka šī programma savā slavēšanā izmanto CD diskus, es pieteicos par brīvprātīgo palīgu.
   Tonija atbilde sekoja nekavējoties, un tā bija tieša: “Es būtu priecīgs, ja tu nāktu un vadītu slavēšanu, bet tev ir jāapņemas pašam iesaistīties programmā. Tu nevarēsi tikai atnākt, novadīt slavēšanu un tad doties mājās. Tā tas nenotiks.” Es nebiju gatavs uzņemties šādas saistības, jo, cik es zināju, man šāda programma nebija vajadzīga, tādēļ es atteicos.

Kalpošana cietumā
   Pēc vairākiem mēnešiem es uzzināju, ka Tonijs plāno uzsākt programmu Sadberijas cietumā un veido sešu vīru komandu, kas varētu doties viņam līdzi. Beidzot bija kaut kas, kur es varēju iesaistīties. Es jau iepriekš neskaitāmas reizes biju dziedājis cietumos, un man patika to darīt. Es nolēmu, ka labākais veids, kā sagatavoties šim uzdevumam, būs sākt nākt uz “Īsta brīvība” sapulcēm trešdienās, lai uzzinātu, kas tas īsti ir, un lai es labāk varētu palīdzēt cietuma kalpošanā, kad tā sāksies. Tas notika 2006. gada janvārī, un cietumu kalpošanas sākums bija paredzēts martā.
   Es sāku nākt uz sapulcēm kā novērotājs. Es nekādā veidā nebiju iesaistīts. Es pievienojos grupai, sāku klausīties citu vīru stāstos un, ja radās tāda iespēja, pastāstīju par dažām lietām, ko manā dzīvē bija darījis Dievs. Visu gadu es turpināju piedalīties grupā vairāk vai mazāk kā novērotājs. Tā kā man pašam šī kalpošana nebija nepieciešama, es mācījos klausīties tajā, ko stāstīja citi vīri. Tas man bija atklājums. Es nekad nebiju spējis pa īstam ieklausīties, jo man likās daudz interesantāk izteikt savas domas. Es aptvēru, ka es vienmēr biju ieklausījies citos tikai ar domu par to, ko es vēlējos atbildēt. Piedalīšanās sapulcēs to izmainīja.

“Es nezinu, kas būs, bet es plaši atveru visus logus."
   Tā gada beigās es izlēmu palikt programmā un nodomāju, ka, ja jau reiz es tiešām palieku, tad vēlos dot un saņemt pēc iespējas vairāk. Es lūdzu un teicu Dievam: “Es nezinu, kas būs, bet es plaši atveru visus logus. Es klausīšos un meklēšu, vai ir kaut kas tāds, ko tu manī vēlies sakārtot.” Jau februārī Dievs mani bija “pieķēris” un parādījis pirmo lielo problēmu.

   Es biju grupā, klausījos, ko teica citi vīri, un tas, ko viens no viņiem pateica, pēkšņi atbalsojās manī. Bija tāda sajūta, it kā kāds būtu ieslēdzis gaismu, un es ieraudzīju lietu, kuru līdz šim nebiju pamanījis, lai gan tā tur visu laiku bija. Es zināju, ka sāpīgos brīžos man bija tendence noslēgties, bet pēkšņi es sapratu, ka tur slēpjas daudz kas vairāk.

Bērnībā es iemācījos paturēt savas domas pie sevis
   Bērnībā es stostījos, pie tam tik stipri, ka es gandrīz vai nevarēju parunāt. Mans tētis nomira, kad man bija trīs gadi, un varbūt stostīšanās sākās tad - to es nezinu, bet es bez stostīšanās nespēju pateikt pat savu vārdu. Es iemācījos formulēt vienu un to pašu domu trīs dažādos veidos, kad atdūros pret kādu neizrunājamu vārdu. Kad es sāku stostīties, es mēģināju izdomāt citu vārdu, kuru es spēju izrunāt, un izteikt domu līdz galam. Šī spēja man ir ļoti palīdzējusi apmācībā, ļaujot izteikt savu domu trīs dažādos veidos.

   Tomēr bērnībā es iemācījos paturēt savas domas pie sevis, jo man bija kauns mēģināt tās izteikt skaļi. Skolā es reizēm zināju atbildes uz jautājumiem, bet nekad nepacēlu roku, jo citi bērni smējās par manu stostīšanos, un, jo vairāk es centos, jo vairāk es stostījos. Tādēļ es iemācījos runāt tik maz, cik vien tas bija iespējams. 1. sitiens.
   Kad man bija seši vai septiņi gadi, manai mammai nācās mūs ievietot bērnu namā, jo viņa bija ļoti slima un nebija neviena cita, kurš par mums varētu rūpēties. Es skaidri atceros gadījumu, kad es nokritu no redeļu kāpnēm un salauzu kreisās plaukstas locītavu. Es skrēju atpakaļ uz bērnu namu, raudādams no sāpēm, bet saņēmu rājienu par lieka trača taisīšanu. Bija launaga laiks, tādēļ man bija jāsēž pie galda un jādzer tēja, un es nedrīkstēju raudāt. Kad es lietoju tikai vienu roku, man tomēr lika lietot arī kreiso roku un neticēja, ka tas ļoti sāpēja. Mani tā arī neaizveda pie ārsta, un mana kreisā plaukstas locītava līdz pat šai dienai ir deformēta. Todien es iemācījos samierināties un neteikt neko pat tad, ja ļoti sāp. Lieli puikas neraud. 2. sitiens.

Dievs bija dziedinājis manu stostīšanos
   Un tagad, 59 gadu vecumā, es atskatījos uz savu dzīvi, kuras laikā es nebiju teicis neko pat tajos brīžos, kad ļoti sāpēja. Nez kādēļ es nespēju izteikt savas sāpes. Dievs bija dziedinājis manu stostīšanos, un man likās, ka ar to viss ir padarīts. Es iepazinu Kristu 25 gadu vecumā, un drīz pēc tam, nemaz neaizdomājoties, es baznīcā pacēlu roku, lai brīvprātīgi pieteiktos lasīt no Bībeles. Es neko tādu līdz tam nebiju darījis. Visi zināja par manu stostīšanos, un tajā brīdī, kad mana roka bija pacelta, es to uzreiz gribēju nolaist, bet nespēju.

   Metodistu mācītājs žēlsirdīgi pieņēma manu pieteikumu un iedrošinoši smaidīja, sniegdams man Bībeli un norādīdams Rakstu vietu. Es savā sirdī izteicu lūgšanu pēc Dieva palīdzības un sāku lasīt. Dažus pirmos teikumus es stostījos, bet Rakstu vietas beigās es jau biju brīvs. Sniegs sāka snigt! Es spēju pateikt visu. Līdz šai dienai man ir nelieli runas traucējumi, bet tas tikai atgādina par Dieva darbu. Es nebaidos izrunāt jebko. Es varu lasīt jebkuru dokumentu, nesatraucoties par nākamo vārdu. Jēzus ir brīnišķīgs!
   Un tagad – 59 gadu vecumā – likās, ka ir vēl kas vairāk par fizisku spēju runāt. Es vēl joprojām nespēju izteikties reizēs, kad biju sāpināts vai sarūgtināts, un pēc ieraduma atkāpos klusumā. Es truli klausījos cilvēku strīdos vai iebildumos, bet es nespēju atrast atbildes vārdus. Es domāju daudz, bet neteicu neko, un tas nevienam nepalīdzēja. Es to nebiju pamanījis, līdz man bija 59 gadi. Man likās, ka problēmas ir citiem. Es biju iemācījies uzsūkt sevī gan pamatotu, gan arī nepamatotu kritiku un tikt ar to galā. Tagad es sapratu, ka tā ir problēma, un ka Dievs vēlējās mani dziedināt.

Es vēl neesmu nonācis galā, bet esmu jau devies ceļā!
   Otrā gada laikā es par to pastāstīju savam atbalstītājam, un mēs kopīgi par to lūdzām. Kopš tā laika ir kļuvis arvien labāk. Viss vēl nav beidzies. Es vēl neesmu nonācis galā, bet esmu jau devies ceļā! Vēl kāds cits aspekts, kuru es arī nekad iepriekš nebiju pamanījis, bija fakts, ka darbā es biju vientuļnieks. Man bija ieradums meklēt atsevišķu darba telpu, vai arī es centos strādāt no mājām. Šogad esmu veicis lielas izmaiņas šajā mana rakstura jomā un esmu saņēmis svētību, esot viens no darbiniekiem lielā birojā.

   Otra problēma, kuru Dievs šī gada laikā izcēla gaismā, bija mans ieradums skatīties satelīta televīzijas erotiskos kanālus. Es zināju, ka tas, ko es daru, nav pareizi, un es arī zināju, ka Dievs zina, ka es to daru, bet tas nelika man pārtraukt šo nodarbi. Kad es sāku pārskatīt kanālus, es jau skaidri zināju, ko es meklēju, un es neapstājos, līdz biju to atradis. Nākamajā dienā es to nožēloju un lūdzu Dieva piedošanu, bet pēc mēneša vai diviem es atkal darīju to pašu. Es nekad nedomāju, ka tas ir ieradums vai pat atkarība. Manās acīs tā vienkārši bija kāda lieta, ko es šad un tad daru. Klasisks noliegums!
   Kādā vakarā pēc mazās grupas, atkal, pat nedomājot, es pagriezos pret savu atbildības partneri un atzinos tajā, ko es daru. Es lūdzu, lai viņš sauc mani pie atbildības, un es viņam apsolīju pastāstīt par katru reizi, kad es to atkal darīšu. Nu jau ir pagājuši vairāk kā trīs gadi, un man nekad vairs nav nācies ar viņu par to runāt. Tajā atzīšanās brīdī draugam es zināju, ka es biju atbrīvots. Nebija tā, ka es esmu kļuvis spēcīgāks cīņā ar kārdinājumu. Kopš tā mirkļa es tāda veida kārdinājumus vairs neizjūtu. Es vienkārši vairs nevēlos redzēt tādas lietas.
   Tas mani ļoti apmulsināja un izaicināja. Es mīlēju Dievu vairāk kā draugu. Es nebaidījos pateikt draugam. Kā tas varēja būt, ka es gadiem biju nožēlojis un lūdzis piedošanu Dievam un nekad netiku no tā pilnībā atbrīvots, bet tagad, atzīstoties draugam, biju brīvs? Tad es izlasīju Rakstu vietu par to, ka mums jāatzīst savi grēki citam cita priekšā, lai mēs varētu tikt dziedināti. Dieva izvēlētā dziedināšanas metode nebija mana privātā atzīšanās Viņa priekšā, bet gan publiska atzīšanās mana brāļa priekšā. Es nedomāju, ka draudzēs tas tā notiek bieži, bet tam tā vajadzētu būt. “Īstas brīvības” grupās tas ir visdabīgākais rīcības veids.

“Īsta brīvība” ir lielisks transportlīdzeklis šāda ceļojuma veikšanai
   Es varētu iedrošināt ikvienu praktiski izstaigāt visus 12 programmas soļus. Ar šiem soļiem jūs sasniegsiet vienotību miesā, dvēselē un garā. Tie jums sniegs noderīgus instrumentus visam mūžam. Es esmu pārliecināts, ka ir vēl daudzas lietas, par kurām es vēl nekā nezinu, bet no kurām Dievs vēlas mani atbrīvot. Tas ir ceļojums; šis ceļojums ir iespējams tikai, pateicoties manam Glābējam un viņa upurim manis dēļ pirms gandrīz 2000 gadiem. “Īsta brīvība” ir lielisks transportlīdzeklis šāda ceļojuma veikšanai, un Jēzus ir brīnišķīgs Glābējs.

 

katieroth
Tel. 28694273
e-pasts

madona-map